Viena no pasaules kino klasiķa, itāliešu neoreālisma pamatlicēja Federiko Fellini slavenākajām filmām, kas ir aizkustinošs stāsts par cilvēku vientulību, atsvešinātību, par neaizsargātību un cerību. Dželsomīna ir vienkārša, sapņaina meitene, kura uzzina, ka viņas māsa Roza, ceļojošā spēkavīra Dzampano sieva, ir mirusi, un nu spēkavīrs ir ieradies pie Dželsominas mātes, lai ņemtu Dželsomīnu māsas vietā. Nabadzīgā māte pārdod Dželsomīnu Dzampano par nelielu naudas summu un ēdienu. Smalkās, emocionālās meitenes un neiecietīgā, raupjā spēkavīra likteņi no šī brīža ir cieši saistīti visu viņu dzīvi. Spēkavīrs iemāca meiteni spēlēt bungas, trompeti, dejot un izklaidēt publiku, bet izturas necienīgi un rupji. Ar salauztu sirdi, pamesta un atkal atrasta, pievilta, vientuļa visā savā dzīves gājumā, bet cerību pilna – maigā Dželsomīna visās situācijās spēj redzēt pasauli skaistu un brīnumu pilnu.

Čārlijs ir jauns, straujš un ambiciozs. Tik lielas ir viņa dusmas par to, ka tēvs atstājis trīs miljonus nevis viņam, bet cilvēkam, kurš naudas jēdzienu pat nesaprot, un apņēmība izcīnīt savu pusi mantojuma, ka viņš šķiet pat neaptveram, ka viņam ir brālis, par kura esamību viņš līdz šim pat neapjauta. Ne jau tāpēc, ka vēlētos labāk iepazīt, Čārlijs slepus aizved autistu Reimonu no pansionāta garīgi slimajiem, taču brauciens uz Losandželosu būs ilgs, un Čārlijam pat negribot būs jāmācās saprast brāli.