Daudziem cilvēkiem tas bija daudz ko: skaists karavīru karalis, pilns ar jaunības ambīcijām, drosmi un augstprātību, vadot savu mazo armiju pret milzu Persijas spēkiem ... dēls, kurš izmisīgi vēlas sava pakaļgala tēva apstiprinājumu, nocietināts kaujas, un kurš cīnījās starp savu lojalitāti tai un mīlestību pret savu māti ... nežēlīgo iekarotāju, kurš nekad nav zaudējis kauju un pastūma savus karavīrus zināmās pasaules galos ... redzētāju, kura sapņus, varoņdarbus un likteni atstāja viņu vēsture, palīdzot veidot mūsu pasauli šodien. Viņš bija tas viss un vēl vairāk. Viņš bija Aleksandrs Lielais.
Vecākie brāļi iesaukuši Tilu par Muļķīti, jo viņš sarunājas ar putniem un kokiem un domā, ka cilvēkam vienmēr jābūt godīgam. Kad izpalīdzīgais un labsirdīgais Muļķītis dala savu trūcīgo kliju plāceni ar kādu ubagu, kā atlīdzību viņš saņem negaidītu dāvanu – zelta zosi. Muļķītis grib nest zosi uz pili, lai uzdāvinātu vienmēr noskumušajai princesei Luīzei, taču izrādās, ka zosij ir kāda savāda īpašība – tai pielīp visi, kas to kāro iegūt sev. Tā nu uz pili dodas gara ļaužu virtene, ieskaitot mācītāju, tēvu un dēlu laupītājus un vēl daudzus citus.
“Sniega māte” ir stāsts par divām pavisam atšķirīgām māsām. Abas mātes meitas ir kā diena un nakts: viena čakla un sirsnīga, bet otra – slinka un viltīga. Kamēr Luīze paēd brokastis un nožāvājas, tikmēr Marija ir jau apdarījusi visus mājas darbus. Kad Marijai akā iekrīt spolīte, viņa – baidīdamās par nozaudēto mantu – lec tajā, lai spolīti atrastu. Viņa nonāk Sniega mātes valstībā, kur vēlāk paviesosies arī viņas māsa. Vai čaklums un strādīgums beidzot atmaksāsies?