Ir 1941.gads, Austrumeiropas ebreji piedzīvo masu iznīcināšanu. Cerībā izbēgt no nenovēršamās nāves, trīs brāļi meklē patvērumu kopš bērnības pazīstamajos mežos. Tur viņi sāk izmisīgu cīņu ar nacistiem. Cīņa par elementāru izdzīvošanu izraisa nozīmīgas sekas - atriebjot tuvinieku nāvi, brāļi izglābj tūkstošiem citu dzīvību. Viņu uzdrīkstēšanās un pārdrošais plāns piesaista sievietes un vīriešus, jaunus un vecus, kas gatavi riskēt ar visu, lai pabūtu vēl kaut vai mirkli brīvībā. Liktenīgajā ziemā viņi spēj izveidot komūnu, saliedēt cilvēkus un uzturēt viņos dzīvu ticību, kad viss cilvēciskais ir zudis
1942. gada februāris pienāk ar sīvu salu, sniegu un dzīvības sasalumu. Ļeņingradiešiem vairākus mēnešus zināms bads, transporta un ūdensapgādes aprāvums, pavadot dienas uz spēku panīkuma robežas un nacistisko spēku ielenkumā. Jauna sieviete, vārdā Olga, simtos lakatu satinusies, dodas pie tēva, cerot pēdējo reizi viņu satikt. Nupat viņa apglabājusi vīru, paredzot, ka arī pati mirs no bada. Pirms nāves Olga vien vēlas lūgt tēva piedošanu.